Ziemeļeiropas un Baltijas valstu drošības perspektīva

Palielinoties konfrontācijai starp ES un Krieviju , un NATO un Krieviju, no jauna aktualizējās  jautājums par Baltijas valstu un Baltijas jūras reģiona drošību pret potenciālu Krievijas militāru agresiju. Militāro mācību “Zapad 2013” un “Zapad 2017” plānošanas dokumenti un arī militāro operāciju simulācijas norāda uz potenciālu militāru akciju Baltijas valstīs un kontroles iegūšanu pār Baltijas jūru.

2008.gada Krievijas –Gruzijas karš un 2013. gada Krievijas –Ukrainas militārā konfrontācija norāda uz Krievijas spēju izšķirties par militāru agresiju pret kaimiņvalstīm. Paļaušanās uz NATO 5. Pantu un NATO militārā kontingenta klātbūtni Baltijā vēl simtprocentīgi neizslēdz militāra konflikta iespējamību reģionā. Pats NATO 5.pants var tikt iedarbināts tikai reāla uzbrukamu gadījumā, kas nozīmē Baltijas valstu ekonomiskās infrastruktūras izpostīšanu. Tādēļ ir nepieciešams izstrādāt efektīvu kolektīvās atturēšanas politiku, kas pazeminātu militāra konflikta iespējamību līdz minimumam.

Viens no atturēšanas politikas stūrakmeņiem ir Baltijas jūras valstu ekonomiska, politiska un vissvarīgākais militāra vienotība, izslēdzot iespējas izmantot reģiona valstu atšķirīgās pieejas šiem jautājumiem citu iespējami nedraudzīgu valstu politiskiem un militāriem mērķiem.

Praksē mēs apzinamies, ka Baltijas jūras valstis ir līdzīgi domājošas valstis ar kopīgām vērtībām un valstu eksistences pamatprincipiem. Taču militārā sfērā Somija un Zviedrija ir pieņēmušas neitralitātes principu, kas līdzšinējā vēsturē ir bijis šo valstu zināma priekšrocība. Tomēr mūsdienu kara tehnoloģiju apstākļos saglabāt neitralitāti ir neiespējami. Somijai  cerēt, ka tā spēs sevi aizsargāt pret militāru iebrukumu, pamatojoties uz otrā pasaules kara relatīvas veiksmes stāstu ir naiva ilūzija. Arī Zviedrijai jārēķinās, ka sākoties karadarbībai Krievijas mērķis būs pārņemt kontroli par Baltijas jūru, kam sekos zvans Zviedrijas premjerministram ar lūgumu izmantot Zviedrijas lidostas Krievijas lidmašīnām. Saprotams, ka neitrālajai Zviedrijai nekas cits neatliks kā tikai šādu atļauju dot. Mums visiem ir jāsaprot, ka ja sāksies karadarbība, tā būs masīva un  agresīva, iesaistot lielus militāros spēkus. Palikt nomaļus drošībā šajos apstākļos būs praktiski neiespējami.

Tāpēc jāatgriežas pie diskusijas par iespējami efektīvāko militāras atturēšanas politiku Baltijas jūras reģionā. Visām Baltijas jūras valstīm jāizveido vienāda izpratne par to un jāvienojās par šīs politikas īstenošanas pasākumiem.

Ar militāro sadarbību starp Somiju un Zviedriju, vai katras valsts sadarbību ar NATO būs par maz. Tā lieti noder tikai miera laikā. Tā ir efektīva arī sadarbojoties starptautiskās operācijā kā piemēram Afganistānā. Bet lai īstenotu vienotu , efektīvu militārās atturēšanas politiku Baltijas jūras reģionā ir nepieciešama  visu valstu vienota militāra aizsardzības plānošana un visu valstu militāro spēku pakļaušanās vienam militāro pavēļu komandcentram. Praktiskā dzīvē tas nozīmē visu valstu dalība NATO. Nav iespējams efektīvi militāri sadarboties, ja valstis ir tikai daļēji saistītas ar kolektīvās drošības organizāciju. Tas var radīt pat apjukumu un negatīvas sekas militāra konflikta gadījumā.

Pierastais arguments pret Zviedrijas un Somijas dalību NATO ir jautājums, kā uz to reaģēs Krievija. Atbilde ir skaidra – protams negatīvi. Bet tā būs ātra , emocionāla reakcija , kas garākā laika periodā izgaisīs.

Krievija ļoti labi apzinās, ka NATO nav nekāda iemela uzbrukt vai draudēt Krievijai. NATO ir koletīvas aizsaardzības organizācija un tieši tāpēc tā ir spējusi efektīvi pastāvēt 70 gadus. Visos šajos gados nav bijusi neviena epizode, kad NATO būtu izvirzījusi teritoriālas vai militāras pretenzijas pret Krieviju. Tieša NATO-Krievijas robeža, un tai sekojoša NATO-Krievijas sadarbība būtu jaunas drošības ēras sākums Eiropā.

         Kāpēc šobrīd ir īstais laiks šādai diskusijai?

Pirmkārt, Krievijas presidents Vladimirs Putins ar savām melu ziņām ir zaudējis uzticību Eiropā un ļoti iepējams to vairs neatgūs. Otrkārt, Krievijas attiecības ar ES un NATO ir zemākajā līmenī kopš PSRS sabrukšanas. Tās nav iespējams pasliktināt izdarot Krievijai kaut ko nepatīkamu. Treškārt, Krievijas militārās mācības ZAPAD ir beigušās, un tuvāko trīs gadu laikā nav plānota liela mēroga militārā spēka demonstrācija  pie Baltijas valstu robežām. Ceturtkārt, Krievijas ārpolitika šobrīd par prioritāti ir izvirzījusi ietekmes stiprināšanu Tuvajos austrumos un arābu pasaulē, lai ātri aizpildītu ietekmes nišu, kuru ir atbrīvojis ASV prezidents Tramps. Krievijai Eiropas politika ir palikusi otrajā plānā.

Šis ir laiks, lai Eiropa stiprinātu pati sevi gan ekonomiski, gan militāri. Laiks kurā vienīgais šķērslis Eiropas politiskai, ekonomiskai un militārai integrācijai ir tikai pašu eiropiešu neizlēmība. Eiropas valstu politiķiem ir jāsaredz šī nākotnes vīzija, jārunā ar savu sabiedrību, jāizskaidro savi mērķi miera nodrošināšanā Eiropā. Ja tas tā notiks viss Eiropas kontinents ieies jaunā konkurentspējas un drošības nodrošināšanas dimensijā. Eiropai ir jāsaprot , ka tās attīstības modelis ir vismodernākais mūsdienu pasaulē un rada priekšzīmi citiem pasaules reģioniem. Ir jābūt drosmei pārvarēt pašapmierināto naivumu, ka Eiropa visu jau ir sasniegusi, un drosmīgas pārmaiņas vairs nav nepieciešamas. Mums, eiropiešiem, ir  jāspēj skatīties nākotnē ar tās globālajiem izaicinājumiem.

Publicēts 12. janvāris, 2018

Autors Valdis Zatlers